KAS IR MŪŽIZGLĪTĪBA

 

Kas ir mūžizglītība?

Mācīšanos mūža garumā sauc par mūžizglītību.

Mūžizglītība ir visaptverošs jēdziens, kas sevī ietilpina gan mācīšanos, gan mācīšanu, gan formālo, gan neformālo izglītību, gan ikdienas saskarsmē ar citiem cilvēkiem apgūto iemaņu, prasmju un zināšanu krāšanu jeb ikdienējo (informālo) mācīšanos.

Mūžizglītība ir izglītības process dzīves garumā, kas balstās uz mainīgām vajadzībām iegūt zināšnas, prasmes un pieredzi, lai paaugstinātu vai mainītu savu kvalifikāciju atbilstoši interesēm un vajadzībām, un darba tirgus parasībām.

 

Kas ir pieaugušo izglītība?

Pieaugušo izglītība ir viens no mūžizglītības posmiem. Saskaņā ar Eiropas Savienībā lietotajiem definējumiem, pieaugušo izglītībā piedalās cilvēki pēc 25 gadu vecuma sasniegšanas. Divdesmit piecu gadu vecums minēts kā atskaites punkts pieaugušo izglītībai vairākos ES dokumentos, pieņemot, ka šajā vecuma posmā mainās cilvēka mācīšanās stils un mērķi: balstoties uz līdzšinējās darba un ģimenes dzīves pieredzi, cilvēks ir apguvis un nostiprinājis tieši sev raksturīgu mācīšanās stilu un izpratni par savām vajadzībām.

Novecojis ir uzskats, ka izglītība ir iegūta tikai tad, kad kabatā ir apzīmogots, oficiāls papīrs, kas apliecina iegūto izglītību. Mūsdienīgā skatījumā ikviens veids, kā tiekam pie dzīvē ļoti nepieciešamām un mazāk nepieciešamām zināšanām un prasmēm, ir uzskatāms par izglītošanos, savukārt jebkurā ceļā iegūtās zināšanas un prasmes – par iegūto izglītību.

Tomēr nav tā, ka iegūto izglītību apliecinošs dokuments būtu zaudējis nozīmi. Lai ieviestu skaidrību, kā tiek klasificēti izglītības veidi un kādas ir būtiskākās atšķirības, šajā rakstā tiks skaidroti galvenie ar izglītības veidiem saistītie jēdzieni.

Mūžizglītība ietver tādus izglītības veidus kā formālo un neformālo izglītību, kā arī ikdienējo (informālo) mācīšanos.

 

Formālā izglītība ir hierarhiski un hronoloģiski strukturēta valsts izglītības sistēma, kuras galvenās pakāpes Latvijā ir pirmsskolas izglītība, pamatizglītība, vidējā izglītība, augstākā akadēmiskā un/vai augstākā profesionālā izglītība. Uzsākot un pabeidzot mācības, visās izglītības pakāpēs ir jāizpilda noteiktas prasības un noteikumi. Katrā pakāpē iegūto izglītību apliecina ar atbilstošu izglītības dokumentu. Formālo izglītību var iegūt valsts akreditētās mācību iestādēs, kas īsteno valsts licencētas formālās izglītības programmas.

Tātad mums tik ierastās bērnudārznieku, skolēnu un studentu gaitas ir formālās izglītības procesa neatņemama sastāvdaļa. Tipiska formālās izglītības pazīme ir pakāpeniskums. Citiem vārdiem sakot – nav iespējams iegūt nākamo formālās izglītības pakāpi, kamēr nav iegūta iepriekšējā. Piemēram, vidusskolā nav iespējams iestāties, kamēr nav iegūta pamatskolas izglītība, savukārt augstskolā neuzņem bez attiecīgā iegūtas vidējās izglītības apliecinājuma.

Jebkura cita zināšanu, prasmju un kompetenču apguve ārpus iepriekš minētajām formālās izglītības programmām tiek uzskatīta par neformālo izglītību vai arī informālo (ikdienējo) izglītību.

Neformālā izglītība ir ārpus formālās izglītības organizēta izglītojoša darbība; interešu izglītība, kursi, arī profesionālā pilnveide bez jaunas izglītības pakāpes iegūšanas. Uzsākot un nobeidzot piedalīšanos neformālās izglītības pasākumos, netiek izvirzītas formālas prasības. Nobeidzot pasākumus, var tikt izsniegta apliecība vai cits iegūto izglītību apliecinošs dokuments, bet tā nav obligāta prasība.

Neformālā izglītība tiek organizēta atbilstoši izglītojamo interesēm un pieprasījumam. Neformālā izglītība atšķirībā no formālās izglītības parasti neizvirza prasības izglītības procesa uzsākšanai un norisei, piemēram, nav svarīgs iepriekš iegūtās izglītības līmenis, audzēkņa vecums vai kādi citi nosacījumi. Izņēmumi var būt gadījumos, ja jāievēro drošības noteikumu prasības, vai arī tiek piedāvātas izglītības programmas, kas ir sadalītas līmeņos, piemēram, valodu apgūšana, dejošana un līdzīgi. Ja pēc neformālās izglītības programmas apgūšanas izsniedz dokumentu, kas apliecina personas dalību neformālās izglītības programmā, šis dokuments (atšķirībā no formālās izglītības dokumenta) neapliecina personas apgūtās zināšanas un prasmes un to apguves līmeni. Vienīgais rādītājs neformālās izglītības kvalitātei ir paša cilvēka apmierinātība ar izglītības procesā iegūto un spēja iegūtās zināšanas un prasmes pielietot dzīvē, paaugstinot dzīves kvalitāti.

Laikā, kad apstākļi darba tirgū un tehnoloģijas mainās ļoti strauji, neformālā izglītība ir viens no veidiem, kā īsā laikā papildināt zināšanas, sagatavojoties jauniem darba piedāvājumiem vai pārkvalificējoties.

Ikdienējo jeb informālo mācīšanos citiem vārdiem varētu nosaukt par dzīves skolu – skolu, kurā “iet” ikviens no mums visa mūža garumā. Tā ir ikvienam neizbēgamā mācīšanās no ikdienas notikumiem, līdzcilvēkiem un darba pieredzes, kā rezultātā cilvēks iegūst nozīmīgu daļu savu zināšanu un prasmju, veido savu vērtību sistēmu un attieksmi pret apkārtējo vidi, cilvēkiem un notikumiem.

Atšķirībā no neformālās izglītības, ikdienējā jeb informālā mācīšanās nav ietverta programmas vai mācību kursa rāmjos, tā ir bieži mēdz būt nejauša un neplānota. Ikdienējā mācīšanās notiek sabiedrībā, ģimenē, darbā, iegūstot informāciju no medijiem, lasot grāmatas, apmeklējot muzejus, izstādes un citus sabiedriskus pasākumus, daloties pieredzē ar vecākiem, draugiem, radiem, kolēģiem un pārņemot viņu pieredzi.

 

 

Mūžizglītības astoņas pamatprasmes

 

Ikviens sabiedrības loceklis visa mūža garumā – sākot no bērnudārza līdz pensijas gadiem -- iegūst vai pilnveido zināšanas un prasmes, atbilstoši savām interesēm un vajadzībam. Tas raksturo mūsdienīgu izpratni par izglītību, pretstatā novecojušam uzskatam, ka izglītību iegūst vienreiz mūžā – jaunībā.

Pamatprasmes ir definētas kā zināšanu, prasmju, attieksmes kombinācija, kas atbilst katra cilvēka personībai un nodarbošanās sfērai. Galvenās kompetences ir tās, kuras nepieciešamas indivīdiem sevis pilnveidošanai un attīstībai, nodarbinātībai, pilsoniskajām aktivitātēm un sociālajai iekļaušanai.

Eiropas Komisijas “Mūžizglītības memorands” nosauc astoņas galvenās pamatprasmes:

  1. saziņa dzimtajā valodā
  2. saziņa svešvalodās
  3. matemātiskās prasmes un pamatprasmes dabaszinībās un tehnoloģijās
  4. digitālās prasmes
  5. prasme mācīties
  6. sociālā un pilsoniskā kompetence
  7. pašiniciatīva un spēja uzsākt uzņēmējdarbību
  8. kultūras izpratne un izpausme

 

Visas kompetences ir vienlīdz svarīgas, jo katra no tām nodrošina veiksmīgu dzīvi zināšanu sabiedrībā. Daudzas pamatprasmes pārklājas un savienojas: aspekti, kas ir svarīgi vienā sfērā, var atbalstīt prasmes arī citā sfērā.

Ir virkne gadījumu, kad nozīmīgu lomu spēlē visas astoņas pamatprasmes: kritiskā domāšana, radošums, iniciatīva, problēmu risināšana, riska novērtējums, lēmumu pieņemšana un lietišķa emociju pārvaldīšana .